PAR DIEVTURĪBAS PIEDERUMIEM

PAR CILVĒKA VARU

91. KAS IR VARA ?

Šim parāvu, tam parāvu,
grūtas dzirnas daiedama;
Šur varīte, tur varīte
man nolēca dzīvojot. 8193

Balti bija kunga dēli,
man varītes vilcējiņi;
Vēl jo balti Dievadēli,
man varītes devējiņi. 31279

VARA IR DIEVA DOTA SPĒJA DARBOTIES UN DARBINĀT.

Vara, varēšana ir Dieva brīnums, ko tāpat kā dzīvību mēs nespējam izskaidrot. Vara izpaužas darbībā, kustībā. Viss, kas pārvēršas, tiek varas pārvērsts. Varu, spēku, enerģiju pētī fizika. Ir zināms, ka visi spēki saistīti ar vielu un tie ir tikpat neiznīcīgi kā viela pati. Viela patiesībā ir koncentrēta vara, enerģija. Ne spēks, ne viela nav pirmatnēji, bet tie sākas Dievā, padomā. Mēs esam apņemti ar aizdabīgu vielu, kas ir dabīgās turpinājums. Tā kļūst arvienu smalkāka, lēnāka un var tapt par domu vadiem, par pārdabīgo parādību izpaudēju. Tādā kārtā cilvēka auguma locekļus var kustināt dvēsele. To, kas šādas kustības rosina, dēvē par gribu, bet griba un prāts ir tikai dvēseles kalpi, ne kungi.

92. KĀDAS IR VARAS ?

Ar varīti jūs, kundziņi,
ar padomu bāleliņi;
Ar varīti nevarēja
padomiņu pievarēt. 31276

Ko var kungi man darīt,
ko manam prātiņam ?
Dzelzīm kalta man galviņa,
tēraudiņas dvēselīte. 31388 v.

IR AUGUMA UN IR PADOMA VARA.

Auguma vara savu sākumu gūst dvēseles spējās. Dvēsele darbojas caur augumu. Auguma vara ir tikai dvēseles jeb domu varas izpausme. To dēvē par fizisko spēku. Cilvēks, tāpat kā visa daba, glabā sevī milzīgus spēkus, ko tas pats vēl īsti nepazīst. Patiesībā ir redzami un ir apslēpti spēki. Apslēptie spēki ir tikai retiem zināmi, bet uzzināmi katram. Domu virmojumi mūsu galvā ir tikpat pierādāmi kā gaismas, elektrības un skaņu viļņojumi; bet tie ir tik smalki, ka grūti tos fiziski novērot. Tos mēdz dēvēt par psichiskiem spēkiem.

Ar auguma varu mēs kustinām materiālas lietas. Šīs lietas savukārt var nokausēt auguma varu. Taču padoma, domu varai tās nevar pietikt, jo tā ir par smalku tiešām fiziskām iedarbībām. Šo padomu varu var norūdīt, "dzelzīs iekalt", un tad ar to var darīt brīnumainas lietas.

 

 

93. KUR LIEKAMA VARA ?

Gāju kultu, gāju maltu,
nežēloju savas varas;
Tik pat guļ zem zemītes
i varītes žēlotājs. 6866

Pietrūcin man spēciņa,
atlicin padomiņa;
Kam spēciņš, kam varīte,
lai ņem manu padomiņu. 27284

VARA IR ATDODAMA.

Auguma vara izbeidzas līdz ar augmu. Bet augums ir dots, lai darītu dvēseli pilnīgu. Ar auguma varu mēs pārklājam zemi saviem darinājumiem, radam ap sevi īpašu posumu (kultūru), bet tai pašā laikā apsējam arī neredzamās Viņpasaules druvas, kuŗu ražu paši reiz ievāksim. Bez Šās pasaules darbu taustamām sekām, reizē arī Iekšpasaulē nobriest neredzami augļi. Ar auguma spēkiem mēs kārsinam savu dvēseli, tāpēc auguma vara ir visa jāizlieto Šajā saulē dvēseles labad.

Darbā iegūtā padoma vara ir jānodod citiem tālāk. Visa mūsu civilizācija un zināšanas ir gūtas nodošanas kārtībā. Ir zīmīgas teikas par to, ka burvis nevar nomirt, nenodevis savu padomu un varu tālāk kādam dzīvajam.

94. KAM DER PADOMA VARA ?

Bij manā galviņā
trīsdeviņi padomiņi,
Visu man vajadzēja,
ilgu mūžu dzīvojot. F 191, 1914

Šo vecami tēvainim
pērkoņlode azotē,
Tas varēja slāpes dzēsti,
dievvārdiņus runādams. 34149

PADOMA VARA VAJADZĪGA DZĪVOŠANAI.

Dzīve ir neaptveŗama, kas ar savu pagātni un nākotni atmetas mūžībā. Tās redzamā Šīspasaules puse ir tikai simbols milzīgam Viņpasaules dzīves audeklam. Šo nemanāmo audumu noģied dzejnieki, pieredz ticīgie un izlieto burvji. Dvēsele var vērst uz sevi Dieva vērību. Dievs tad rada domu, dod padomu mūsu prātam. Prāta darinātais domu veidols var iedarboties uz vielu un veidot nevien augumu, bet arī apkārtni. Cilvēks top par to, ko viņš domā. Tāda ir domu vara, tāpēc ir labi labo daudzināt valodās un dziesmās, un būt labu ļaužu pulkā, jo blakus iespaidam pašam uz sevi cilvēka doma iedarbojas arī uz citiem, tā var atnest tiem labumu vai ļaunumu.

95. KAS IR BURŠANA ?

Kā nāburgs man darīja,
tā es daru nāburgam:
Nāburgs manu cūku būra,
es nobūru ļaudaviņu. 31156

Šam bij vārdi, tam bij vārdi,
man patiesu stipri vārdi:
Dūru mietu Daugavā,
apturēju ūdentiņu. 34131'

BURŠANA IR NETIEŠA VARĒŠANA VĀRDIEM UN DARBIEM.

No laika gala latvieši turēti par lieliem burvjiem. Latvietis visu savu mūžu dzīvojis kā burvis, būdams pārliecināts, ka mūsu padoma spēki var iedarboties ārpasaulē labā vai ļaunā virzienā. Jau Brēmenes Ādams ap 1080. g. raksta, ka Kurzemē visas mājas esot pilnas ar Dieva prāta zīlētājiem un burvjiem. No visām pasaules malām, pat no Spānijas un Grieķijas ejot turpu burties. To pašu par Latgali atkārto jezuīti.

Svešvārdā buršanu dēvē par maģiju. Ticība maģijai ir tikpat veca, cik cilvēce pati. Pēdējā laikā to sākusi pētīt arī zinātne, vismaz uzkrājot un pārbaudot notikumus.

Buršanu jeb maģiju mēdz šķirot baltajā - ko saucam par zintēšanu, un melnajā - ko dēvējam par zavēšanu.

96. KAS IR ZINTĒŠANA ?

Visi ļaudis to vien teica,
ka es liela zinteniece:
Uz akmeni malku cirtu,
strautā kūru uguntiņu. F 121, 87

Zintenieki, zavetnieki
tautu dēla vedējiņi:
Jumtu plūca ieiedami,
sāli meta ugunī. 16072' v.

ZINTĒŠANA IR LABDARĪŠANA BURVĪGĀ KĀRTĀ. _

Baltā burvība jeb zintēšana izlieto padoma varu labos nolūkos, lai dzīvē palīdzētu sev un citiem. Tā ir pilnīgs pretstats melnajai maģijai, kas cenšas otram kaitēt. Baltā maģijā pa laikam ietilpina dievredzību, nekromantiju un dziedniecību. Ar teurģiju jāsaprot tādas darbības, kuŗās var saskārties ar dievībām. Tādas ir Dieva turēšanas, godu un svinību darbības. Nekromantija ir dvēseļu un veļu izjautāšana, lai uzzinātu nākotni.

Latvju burvību dziesmās redzam, ka latvietis zintējis, izmantodams tā saukto analoģijas likumu. Pēc šā likuma līdzīgais pievelk līdzīgo. Ar dažām simboliskām darbībām ļaudis centās gūt vēlamos panākumus.

97. KAS IR ZAVĒŠANA ?

Burvi vien, zavetnieki
tautu meitas panākšņos;
Kungi vien, vagarīši
mūs brālīša vedībās. 20743

Boŗi boŗi, zavetnieki
mūs māsiņas vedējiņi:
Durvīs krustu ieskaldīja,
sāli meta ugunī. 16072

ZAVĒŠANA IR ĻAUNDARĪŠANA BURVĪGĀ KĀRTĀ.

Dienas Lapas Etnogr. piel. II rakstīts par kādu veceni: "Mācībā ejot, šī pārvērtusies par peli, ielīdusi mācītāja kūtī un zavējusi (būrusi, noskaudusi) viņa lopus" (170. lp. ). Šis un citi nostāsti rāda, ka burvji un zavetnieki pratuši pārvērsties visdažādākos veidos. Visvairāk daudzinātie pārvērteņi ir bijuši raganas un vilkači.

Melnā maģija jeb zavēšana sevišķi plaši izveidojās kristīgajos viduslaikos, jo tad nostiprinās jēdziens par Sātanu un velniem, kas atk1āti tai laikā apliecināja ticību burvjiem un raganām, bija slavenais Akvinas Toms (1224 - 1274). Melnā maģija pastāvēja visvairāk imaginācijā un obsekrācijā. Imaginācija ir stipra griba kaitēt, skaidra kaites iztēle un nešaubīga pārliecība par zavēšanas iedarbību. Obsekrācija bija ārējā zavēšanas dala - buramie vārdi un buramie daikti.

98. VAI DRĪKST OTRAM ĻAUNDARĪT ?

Kuŗš kociņis ziemu zeļ,
tas vasaru nelapoja;
Kuŗš otram ļaunu vēl,
tas pats labu neredzēja. 9106

Līgaviņa, mātes meit,
nedar pāri sērdieņiem:
Dieviņš liks tev' atraitņu,
tavus bērnus sērdienīšus. 4817

KAS OTRAM KAITĒ, TAS PATS LABU NEREDZ.

Burvji zina, ka zavēšana, lai kaitētu otram, nav bez savām briesmām pašam būrējam. Ja ļauna burvība nesasniedz savu mērķi, tā atgriežoties atpakaļ pie paša zavētāja, bet arī izdošanās gadījumā ļaundari vajā kāds pasaules taisnības likums, kas ļaundarītājam atmaksā citam nodarītās pārestības. Mūsu tauta ilgos pieredzējumos zina šās likumības sekas un brīdina katru kaitēt cilvēkiem un kustoņiem. Ļauni burvji un ļaundaŗi, kā teikts, nelabi un grūti mirstot, kaut tie arī būtu šķietami laimīgi dzīvojuši. Tāpat daina zina vēstīt, ka "zagta nauda, krāpta manta neguļ pūra dibenā" (F 263, 352).

99. KAS GLĀBJ NO ĻAUNU BURVJU VARAS ?

Lād man ļaudis, buŗ man ļaudis,
nevar mani izpostīt:
Dieviņš taisa zelta sētu
apkārt manu augumiņu. 33680

Tais', Dieviņi, dzelzu sētu
apkārt manu dzīvošanu:
Burvis būra, skauģis skauda,
nevēloņa nevēlēja. 9143

DIEVS SAVĒJOS SARGA UN GLABĀ.

Neskaitamās dziesmās nelaimē un grūtībās tiek piesaukts Dievs. Latvietis bijis pārliecināts, ka ar Dieva vārda pieminēšanu vien jau bija gūstama svētība un labums (33666, 8037, 18912 u.c. ). "Ar Dievu sāc, ar Dievu beidz!" saka mūsu paruna, tamdēļ latvietis dzīvoja, pastāvīgi domādams uz Dievu.

Dieva piesaukšana un daudzināšana patiesi ir labākais paņēmiens kā izbēgt ļaunumu un panākt labu. Arī šādā vienkāršā daudzināšanā ir sava tiesa burvības, ko tagadējā zinātne izskaidro ar suģestiju un ko pati tā izlieto kā dziedniecībā tā dzīvē.

 

 

100. KAM PIEDER AUGSTĀKĀ VARA?

Augši dzied cīrulītis
par visiem putniņiem;
Augšāk Dieva varenība
pār visiem ļautiņiem. 2598^I

Nāc, Dieviņ, pats palīdzi
grūta darba padzīvot:
Tev, Dieviņ, spēks, varīte,
Tev gudrais padomiņš. 6933

VISA VARĒŠANA NĀK NO DIEVA.

Kā arī cilvēks nepētītu varas un spēka būtību, taču viņam galu galā jāatzīst, ka Dieva pasaule ir visai sarežģīta un grūti izdibināma savu spēku izpausme. Taču to vienu mēs skaidri atskārstam, ka visas pasaules parādības iztek no viena un tā paša avota - DIEVA, tamdēļ visas varas, kā dvēseles, tā miesas, ir tikai daļiņas no lielās dievišķās pirmvaras. To zinājis latvietis un pastāvigī tuvojies Tai.

PAR GADSKĀRTU

101. KAS IR GADSKĀRTA ?

Jānīts gāja gadskārtā
savus bērnus apraudzītu,
Vai tie ēda, vai tie dzēra,
vai tie skaisti padziedāja. 32938'

Nedod, Dievs, tādus ļaudis,
kādi ļaudis maliņā:
Par gadskārtu pirti kūra,
mēnešiem velējās. 26007²

GADSKĀRTAS IR ZEMES GADA LAIKI.

Senā laika skaitīšana izriet no saules tecējuma. Gada laiki jeb laika meti vienmēr zināmā kārtībā sākas un beidzas: nāk pavasaris, vasara, rudens, ziema. Tā ir negrozāma gadījumu kārta, "kas vienmēr no jauna gadās", kā reiz teicis kāds zemnieks. Mūsu zemē tie ir gandrīz vienāda gaŗuma.

Mūsu mūža dzīvošana šajā pasaulē ilgst zināmu gadu skaitu, kas tikai retumis pārsniedz simtu. Viss, ko vien mēs še pieredzam un piedzīvojam, ir ietverts šajos nedaudzos gados. Šie mūža gadi ir tikpat svinīgi, cik svēts ir cilvēka mūžs, tamdēļ laiku pa laikam dienu ritumā mēs iespraužam pa svinīgam brīdim, lai atzīmētu mūža gada svētumu. Tā cēlušies gadskārtā svinamie brīži, dienas un laiki. Par svinamiem laikiem mēdz dēvēt vairāku dienu svinības gada laiku vidū.

102. KAS IR SVĒTDIENA ?

Duš, ēdat, man' gosniņas,
tai mazā zālītē;
Par nedēļu Svēta diena,
tad laidīšu ābulā. 29435 v.

Dievs aizliedza bitītei
sarkano āboliņu;
Kam bitīte nesvinēja
Svētas dienas launadziņu. 30299

SVĒTDIENA IR DARBA NEDĒĻAS BALTĀ DIENA.

Katras nedēļas beigās bija viena tīra jeb balta diena - SVĒTDIENA, kas bija nolemta atpūtai un izpriecai. Katras dienas galā saulei rietot svinams brīdis SAULCELĪTE, nedēļas vīdū ceturtdienas vakarā PIEKTVAKARS un dainās pieminētā PUSSVĒTE nedēļas priekšpēdējā dienā.

Senā gadskārtā bija 4 laikmeti, katrs no tiem dalījās 2 laikos, kas iesākās ar svinamu dienu vai laiku, katra laika 45 dienas dalījās 5 deviņdienu nedēļās (savaitēs).

Deviņdienu nedēļa bija arī romiešiem, bet grieķiem katrs mēnesis dalījās 3 desmitdienu nedēļās. Ieviešoties Eiropā kristīgajai ticībai, seno āriešu laika skaitīšanu aizstāja ar austrumniecisko septiņdienu nedēļu.

103. KAS IR METEŅI ?

Visu gadu naudu krāju;
Metenīša gaidīdams;
Nu atnāca Metenītis,
nu naudiņa jātērē. 32234

Gari laidu kumeliņu
Meteņdienu vakarā,
Lai aug lini tievi, gaŗi,
mana tēva tīrumā. F 821, 479

METEŅI IR PAVASAŖA IESĀKUMS.

Meteņos izbeidzas ziema un iesākas pavasaris. Ar Meteņiem,kā pirmo pavasaŗa dienu, latvieši sākuši laikmetu skaitīšanu. Tādi laikmeti ir gadskārtas ceturkšņi - pavasaris, vasara, rudens un ziema.

Senāk par METIEM saukti saulgrieži, piem. , "Koki jācērt metos - tas ir ziemā un vasarā, kad dienas gaŗums apstājas" (B 19, 369). Arī latīņu meta nozīmē griešanās vietu, ceļa jūtis, robežu, beigas. Leišu metas un un prūšu metan nozīmē gadu. Ar šiem norādījumiem kļūst saprotams Meteņa nosaukums. Kr. Barons L. Dainās ar Meteni iesācis svināmo laiku un dienu apskatu. Ari vēsturnieks J. Krodznieks raksta: "Kad latvieši īsti skaitījuši sava gada sākumu, tas taisni nekur nav teikts: tik noprātot varam, ka tas bijis pavasarī un šis pavasaris viņiem sācies ar Meteni" (Latv. vēst. I. 64).

Metenis ir pēdējā ķekatnieku diena. Meteņu parastie ēdieni ir plācenis, grūdenis un cūkas kājas. Meteņos vizinās un ciemojas. Tā ir savā ziņā bijusi arī bērnu diena. Katoļu laikos šī diena dabūjusi Vastlāvja nosaukumu.

104. KAS IR LIELDIENAS ?

Ko Lieldiena man atnesa
par gadskārtas gaidījumu?
Vienu pašu zīdautiņu
vējiņam vicināt. 32267

Lieldienīte man vaicā,
kur tie kāra šūpolītes?
- Straujas upes maliņā,
ozoliņa zariņā. F 459, 907

LIELDIENAS IR PAVASARA SVINAMAIS LA1KS.

Lieldienas svin pavasaŗa vidū, kad diena un nakts vienā gaŗumā. Pēc senas teiksmas šai laikā Dievam esot šūpulis kārts. Tamdēļ vēl šodien Lieldienu jaukākā izprieca ir šūpošanās. Dažos apvidos vēl pazīstamas simboliskas rotaļas 'putnu dzīšana' un 'ripu sišana'. Lieldienu svinīgais ēdiens ir olas, kas nozīmē sauli. Lieldienas svin trīs dienas.

Kristīgā ticība paturēja šo seno svinamo laiku, bet saules atmodas vietā ielika Jēzus Kristus piecelšanos no miroņiem.

105. KAS IR ŪSIŅI ?

Par kalniņu Ūsiņš jāja
ar akmeņa kumeliņu:
Tas atnesa kokiem lapas,
zemei zaļu ābuliņu. F 464, 1194

Ej, Ūsiņ, labais vīrs,
jāj ar mani pieguļā:
Es guntiņas kurējiņš,
tu kumeļu ganītājs. 30054

ŪSIŅDIENA IR VASARAS IESĀKUMS.

Ar Ūsiņdienu iesākas vasara un jauns saimniecības gads. Tad gājēji un kalpi pārvietojas uz jaunām salīgtām dzīves vietām.

Ūsiņu īpaši daudzina kumeļu audzētāji kā zirgu gādnieku vasaras laikā. Viņam par godu pirmo vasaras nakti jāj zirgus pirmo reizi pieguļā un dienā pirmo reizi laiž lopus ganos. No rīta vāra gaili un vakarā gatavo pentogu kā Ūsiņam svinīgus ēdienus.

Ūsiņš rada indiešu Ašvinam (sanskritā ūša nozīmē ausma) un grieķu Dioskūriem (Dievadēliem), kas arī ir Saules vedēji. Arī latvieši Ūsiņu sauc par Dievadēlu. Pēc dažu mītalogu domām tautas dziesmās pieminētais Saules kalps, Saules stūrmanis ir tas pats Ūsiņš. Viņš arī Saules kumeļu braucējs un Saules vedējs.

Katoļu laikos ieviesies nosaukums Jurģis, kas cēlies no citu āriešu tautu līdzīga tēla.

106. KAS IR JĀŅI?

Jāņu diena, svēta diena
aiz visām dieniņām:
Jāņu dienu Dievadēls
Saulesmeitu sveicināja. 32919

Jauni puiši, jaunas meitas,
līgojata Jāņu nakti!
Jānīts sēja zelta naudu
Jāņu nakti tīrumā. 32868

JĀŅi IR VASARAS SVINAMAIS LAIKS.

Jāņus svin vasaras vidū, kad saule visaugstāk uzbraukusi debesu kalnā šai laikā dienas ir visgaŗākās, bet naktis visīsākās. Jāņu paražas vēl tagad mūsu tautā dzīvas, un par tām dzied neskaitāmas līgotnes. Kā Jāņu ēdiens izdaudzināts siers, kā dzēriens alus. Jāņos gaismas un dzīvības spēks vislielākais, tāpēc to centušies Jāņu nakti izmantot burvji, skauģi un raganas.

Jānis ir rada romiešu Janus un indiešu Devajana. Nosaukums 'Līgo svētki' ir izcēlies tikai pašos jaunākajos laikos. Jāņi ir īsts latviešu svinamais laiks. Gluži aplami domā tie, kas tur viņu nosaukumu aizgūtu no evanģēliju Johannes.

107. KAS IR MĀRAS ?

Jaunas meitas, jaunas sievas,
svinat labi Māras dienu:
Kas svinēja Māras dienu,
tai Māriņa basa tek. F 194, 515

Es savām gotiņām
par gadskārtu godu daru:
Cepu maizi, daru alu,
lai gotiņas baŗojas. F 72, 5974

MĀRAS IR RUDENS IESĀKUMS.

Rudens ar savu ražu un augļiem no laika gala ir bijis Māras ziņā. Māras diena saucās tautā - Lielās Māras jeb Mātes diena (15. aug. ). Dainas to sauc arī par Maizes dienu, Māras svinēja lopiem, tāpat kā Ūsiņus zirgiem. Māras dienā sievas un lopu kopējas cepa jaunrudzu maizi, kūla sviestu un gatavoja dažādus piena ēdienus, ar kuŗiem cienāja ganus. Tad mēdza dziesmām daudzināt govis, kazas, aitas un lopkopību vispār.

Katoļu baznīca, savā laikā pieņemdama seno Māru, kaut gan sagrozītā izpratnē, pieņēma arī viņas svinīgās dienas. Taču katoļu baznīca daudzas Māras dienas ieceļ arī pati no sevis, jo ļaudis bija ļoti pieķērušies šai senajai Dieva Mātei un turēja svētu viņas vārdu. Dainas nekur nedaudzina kādu Māras dienu pavasaŗa laikmetā, kas katoļiem īpaši svēta, bet gan to, kas pēc Jāņiem. Nav jādomā, ka mūsu senās Māras laika ziņā būtu sakritušas gluži kopā ar katoļu baznīcas noliktiem svētkiem.

108. KAS IR APJUMĪBAS ?

Kur, Jumīti, tu gulēji
šo gaŗo vasariņu?
- Tīrumiņa vidiņā,
zem pelēka akmentiņa. 28543

Pļaujat, mani pļāvējiņi,
kas ņemsim mēs Jumīti:
- Ej tu pati, saiminiece,
Juma ņemtu tīrumā. 28555

APJUMĪBAS IR RUDENS SVINAMAIS LAIKS.

Šai laikā notiek ražas novākšana, un tamdēļ šis rudens svinamais laiks saistas ar appļāvībām. Appļāvības tautā dēvē arī par apjumībām, jo tad tiek daudzināts JUMIS UN JUMALA kā dzīvības un ražas princips. Tautas dzeja un paražas apvijušas Jumjus ar daudzām darbībām, rotaļām un dziesmām. Apjumībās cepuši īpašu Jumja klaipu, kas atšķīries no citiem ar savu lielumu un veidu.

Senāk Jumja diena esot svinēta Miķeļa dienā 29. sept., kaut arī raža jau bijusi novākta (Dienas Lapas etn. piel. II, 117). Liekas, Apjumību novirzīšanās no rudens saulgriežiem veicinājusi ražas novākšana dažādos laikos.

Juma vārds atskan indiešu mitoloģijā kā Yama un Yami, kas tur tiek turēti par cilvēka sākumu un par Viņsaules mirušo gādniekiem. Mūsu Jumis ir tikai dzīvības pamiršanas noslēpuma daudzinājums.

109. KAS IR MĀRTIŅI ?

Ūsiņš nāk, Ūsiņš nāk,
Mārtinš nāk vēl labāks:
Ūsiņš nāk zaļu lauku,
Mārtiņš rudzu apcirknīti. R. Auninš 3

Cekulainu vistu kāvu,
Mārtenīša vakarā:
Lai aug man raibas govis,
kā vistiņas cekulainas. 30232

MĀRTIŅI IR ZIEMAS IESĀKUMS.

Mārtiņos izbeidzas rudens darbi. Mārtiņi ir pēdējā pieguļas, ganīšanas, aršanas un kulšanas diena. Kā Mārtiņu ēdiens tiek daudzināts gailis un vista. Vēlākos laikos ieviesās arī zoss, bet dainas par to vēl nerunā. Mārtiņos staigā noviepušies Mārtiņbērni, kas nozīmē svētību nesošos veļus. Kurzemē starp Mārtiņbērniem ir arī Miesmetis. Mārtiņos tiek daudzināts Pērkons kā vasaras graudējs, lietus devējs un ražas audzētājs.

Mārtiņš ir dilstošās saules cilvēkojums, tāpat kā Ūsiņš austošās. Senindiešiem sanskritā Martaņda ir saules teiksmu tēls un cīnītājs meža kuiļa izskatā. Arī mums Mārtiņš ierodas un aiziet ar kaŗa troksni un ziemas svinamās dienās ēd cūkas šņukuri līdz Meteņiem.

110. KAS IR ZIEMASSVĒTKI ?

Ziemassvētki, Lieladiena,
tie Dievam lieli svētki;
Ziemassvētkos Dievs piedzima,
Lieldienā šūpli kāra. 33295

Simtu cepu kukulīšu,
Ziemassvētkus gaidīdama:
Simtiem nāca danču bērnu,
Ziemassvētku vakarā. 33304

ZIEDMASSVĒTKI IR ZIEMAS SVĒTKI.

Ziemassvētki ir svētki Dieva daudzināšanai un debess gaismas atdzimšanai. Ziemassvētki ir bagātākās svinības gadskārtā, jo tad visādu labumu un mantu pilnam savākts. Šie ir gaŗākie svētki gadā, jo aizņem četras dienas kā "četri brāļi Ziemassvētki", kas kopā ar "Lieldieniņas trīs māsiņas" izlīdzina gada dienu skaitu. Ziemassvētku ēdieni ir "dzīva labība": zirņi, pupas, kā arī cūkas šņukuris un desas. Visiem šiem ēdieniem bija sava īpaša nozīme. Pie Ziemassvētku izpriecām pieder bluķa vilkšana un dedzināšana, budēļos iešana un rotaļāšanās vispārīm.

 

111. KAS IR DIEVTURĪBAS PIEDERUMI ?

Dievaina, dievaina
tautiņu sēta:
Kur kāju spēru,
tur zieda vajag. 25560

Apdzisa man guntiņa
dievājā stundītē;
Ne tā mana guņa dzisa,
dzisa laužu valodiņas. 8322'

DIEVTURĪBAS PIEDERUMI IR DIEVAINAS LIETAS, VIETAS, ZĪMES UN IESTĀDĪJUMI.

Dievainības jēdziens ir ļoti tuvs svētuma jēdzienam, tikai plašāks. Dievaini ir visi ierīkojumi un iestādījumi, kas nodomāti Dieva turēšanai, kā dievnami, baznīcas, ramavas, svētzīmes, vīcēji, draudzes u.c. ārējie piederumi, kas vajadzīgi tās kultam. Bez šādiem kulta iestādījumiem un piederumiem neviena reliģija nevar dzīvē parādīties, nevar tapt par posumu (kultūras) pamatu.

112. KAS IR DIEVNAMS ?

Kuplis auga ozoliņš
Dieva nama galiņā;
Sper Pērkons, rīb zemīte,
ne lapiņa nedrebēja. 34127

Pārjāja brālītis
no Dieva nama
Ar tautu meitiņu
saderināts. 16063

DIEVNAMS IR DIEVAM SVĒTĪTA VIETA.

Senie dievnami bijuši kļavām un ozoliem apstādītas ēnainas vietas, sauktas arī par Dieva paēnām (B 15, 2586), Svētām paēnām (B 14,732;400,1760) u.tml. Tikai vēlāk šais vietās tiek uzceltas ēkas. Mūsu dienās par dievnamu sauksim ēku, kas uzcelta Dieva daudzināšanas sanāksmēm.

Mūsu valodnieks prof. Blese par Dieva nama nosaukumu un nozīmi raksta tā: "Šis ir vecs izteiciens, un te laikam uzglabājusies vārda 'nams' pirmatnējā nozīme, kuŗš tad būtu vedams sakarā ar sanskrita namah 'noliekšanās, godināšana', senīru nem 'debess' un nemed 'svētnīca', seno gallu nemnētou, nemetodurum 'svētnīca, svēta, Dievam veltīta birzs', lat. nemus, -oris n. 'birzs, mežs', gr. nēmos 'ganīkla' un nomos 'ganīkla, dzīves vieta'.

113. KAS IR BAZNĪCA ?

Vecais tēvs, sirmu bārdu,
nelaiž bērnu baznīcā.
Ejiet, bērni, pielūdziet,
ielaidīs baznīcā. F 90, 2324

Ak tu manu baznīciņu,
tavu skaistu cekuliņu I
Trīs dieniņas puru bridu,
cekulā vērdamies. F 589, 28

BAZNĪCA IR DIEVAM UN MĀRAI SVĒTĪTA VIETA.

Baznīcas bija vai nu kokiem apdēstītas vietas, vai arī gluži neaizkārta: un neaiztiekamas vietas mājokļu tuvumā. Parasti katras mājas dārzā bijusi šāda svētvieta, par kuŗām runā vēl pagājušā gadsimta senraksti. Baznīcas tiek daudzinātas vistīm kā Māras baznīcas.

Prof. P. Šmits savā laikā apgalvoja, ka baznīca esot no rusiem aizņemts vārds un jēdziens. Taču savā Latv. mītoloģijā viņš atzīstas: "Par leišiem nu mums droši zināms, ka viņi saukuši par baznīcām (bažnyčia) arī savu pagānu dievu tempļus. Arī latvieši daudzina daudz vecus baznīcas kalnus, kur nekad nav stāvējušas kristīgās baznīcas".

114. KAS IR RAMAVA ?

Kur jūs mani ramēsit,
sirdēstī nomirušu?
Ramēs rožu dārziņā
apakš rožu lapiņām. 13250^{42, 36}

Dziesmiņā, saulītē
bārenīšu ramavīte:
Dziesmiņās remdējās,
saulītē kaltējās. 4373

RAMAVAS IR REMDĒŠANĀS VIETAS.

Ramavas parasti ir meži ap dievainām vietām, kuŗos ramēja mirušos vai arī sapulcējās svinīgos laikos. Latvijā pazīstami vairāk desmit vietu vārdi, kas attiecas uz ramavām: Ramuļēni, Ramuļi, Ramenes, Rimstavas u.tml. Visplašāk tikusi izdaudzināta Ramava jeb Romove senajā prūsijā. Krieviski rameņ nozīmē mežu. Prof. A. Švābe raksta: "Reliģijas milzīgā vēsturiskā loma taisni izskaidrojama ar reliģiskā kulta krasi izveidoto sabiedrisko raksturu, kad kulta dziesmas, dejas un ceremonijas aizrāva ekstāzē 'sirdsēstos nomirušās' sirdis - 13250⁴², un pašas sapulcinātās ļaužu masas pacilātā spēka un kopības sajūta radīja reliģiskas 'ramuvītes' illūziju, kas žāvēja darbdienas asaras un remdēja viņas vārgdieņu sāpes. Pusmītiskā, pusvēsturiskā Prūsijas Ramava ar svēto ozolu birzi ir tikai krāšņs simbols visām tām neskaitāmām Senlatvijas reliģisko svētku ramuvītēm, kuŗas pastāvēja visur, vienalga, vai viņas bija iemiesotas īpašās birzīs un elku kalnos, vai arī dzīvoja tikai kā acumirklīga masu psīchozes sajūta svētkos un īpašās svētku dienās" (Raksti par latv. folk. 67. lp.).

115. KĀDAS IR DIEVA SVĒTZĪMES ?

Dievadēli klēti cirta,
zelta spāres spārēdami;
Saules meita cauri gāja,
kā lapiņa drebēdama. 33754

Gudenieku slinki puiši
jumtā kāpa Dievu lūgt,
Vai lūdzat, nelūdzat,
basenieci nedabūs. B 1, 375

DIEVA RAKSTU ZĪME IR PAJUMTE.

Dieva vārds senāk nozīmējis arī pašu debesi. Vārds taevas pāriet pat uz igauņiem ar nozīmi debess (O. Loorits, Estn. Volksdicht. u. Myth. 42). Gluži tāpat kā valoda, arī rakstu zīmes Dievs un debess tiek apzīmēts ar vienu un to pašu zīmi. Šī zīme līdzinas spārēm, jumtam. Cauri šīm debesu spārēm tek Saulesmeita savās gaitās. Mūsu tautas rotājumos šāda debesu zīme ir sastopama ļoti daudzos veidos. Pēc analoģijas burvības likuma nav brīnums, ka jumtā kāpj Dievu lūgt, jo katra lūgšana savā ziņā ir buršana.

Dainas bieži Dievam min krustu: "Es samalu rīta māli, ne krustiņa nemetusi. Met, Dieviņ, zelta krustu beidzamā saujiņā" 8005 u.c. , kas tēlotājā rakstā parādas kā krusts ar vienāda gaŗuma zariem. Arī zobena krusts (18836) un krusts dabā uz ogām (34130) un čiekura (1379').

Bez šīm raksta zīmēm Dievam pieskaitītas vēl gaŗa rinda dažādu lietu, augu un dzīvnieku.

116. KĀDAS IR LAIMES SVĒTZĪMES ?

Laimes koki, Laimes koki
mana ceļa maliņā:
No priedītes jēri dzima,
no eglītes kazlēniņi. F 90, 1781

Ej, Laimiņa, tu papriekšu,
kad es iešu tautiņās,
Ej pa priekšu, trauc rasiņu
ar sudraba žagriņu. 17835

LAIMES RAKSTU ZĪME IR SKUJA, ŽAGARS, SLOTA.

Laime kā dzejas tēls ir jaunāka nekā Dievs, tamdēļ Laimes rakstu zīmes nav tik dziļi iesakņojušās rotājumos kā Dieva 'pajumte'. Laime mūsu dziesmās bieži tiek minēta kopā ar skuju, žagaru, slotu. Žagaru viņa pasviež slīkstošiem, ar slotu dodas uz pirti pie grūtniecēm, tamdēļ Laimei ar pilnu tiesību varam pieskaitīt kādu jauku rotājumu mūsu rakstos, proti, skujiņu. Skujiņas raksts ir daudzos skaistos paveidos lietots gan audumu, gan lietu rotājumos.

Tāpat kā Dievam arī Laimei ir vēl daudzas svētzīmes un līdzības. Laimei ir arī savs krusta veids ar noliektiem zariem (svastika), kas visvairāk parādas uz sieviešu tērpa.

117. KĀDAS IR MĀRAS SVĒTZĪMES ?

Līku loku upe tek
no kalniņa lejiņā;
Aiztecēja Mīļa Māra
saturēja straujupīti. 34132

Dieviņš gāja rudzu sētu
ar sudraba sētuvīti;
Svēta Māra birzīt gāja,
ar sudraba kurpītēm. 27955 v.

MĀRAS RAKSTU ZĪMES IR LĪKLOCIS UN GULUS SVĪTRA.

Šāds līklocis jau no senlaikiem apzīmē ūdeni, šķidrumu, ar ko Mārai pastāvīga darīšana. Kā zināms, viņa saucās arī Ūdens Māte, Jūras Māte, Piena Māte utt. Līklocis kā latviešu rotājumu raksts ir plaši pazīstams. Māras zeme, Zemes Māte izteikti gulus svītrā pat ar darbību 'birzīt'. Vēl citas Māras zīmes atklājas salīdzinājumos ar citām tautām. Tāds ir īpašumu zīmēs trīsstūris ar aso galu uz leju. Bez šīm raksta zīmēm Mārai ir vēl veltīti daudzi dzīvnieki, stādi un rīki, piemēram, čūska. vītols, slaucene u.c.

Kā Uguns Mātei Mārai ir krusts 'ugunskrusts', kas ir krustojums ar vēlreiz krustotiem zariem.

118. KĀDA IR LATVIEŠU DIEVTURĪBAS ZĪME ?

Meteni, Meteni,
kur liki plāceni?
- Klētī, plauktā,
krustiņš virsū. 32218

Krustu krustām puķes auga
Mīļas Māras dārziņā.
Kuŗa meita godu tura,
tai pin puķu vainadziņu. 6621

DIEVTURĪBAS SVĒTZĪME IR KRUSTKRUSTS.

Latvieši lietojuši dažādus krusta zīmes veidus. No šiem dievturība izraudzījusies biežāk lietoto un vairāk daudzināto krustkrustu. Ar šo zīmi tikusi apzīmēta uguns, kad to vakaros ierušinājuši pelnos un vilkta uz maizes klaipa pirms ielaišanas krāsnī. Tamdēļ tas saukts arī par 'ugunskrustu', kam uzglabājušies arī zīmējumi(F 150, 1097 un F 150, 1085).No zīmējumiem redzams, ka ugunskrusts ir taisnleņķains krustojums, kam visi četri gali vēlreiz pārkrustoti.

119. KAS IR VĪCĒJI ?

Ģērbjata, vīksata
pādīti manu,
Liek cauņu cepuri,
pelēkus svārkus! 1498

... Žagatiņa, lēkātāja,
tā dancīša vilcējiņa;
Cielaviņai vieglas meitas,
tās dancīša uzvedējas. 2686²

VĪCĒJI IR GODU UN SVINĪBU VADĪTĀJI.

Latviešiem tāpat kā citiem āriešiem nav bijis īpašas priesteŗu kārtas. Par svinīgo darbību sācēju un vadītāju varējis būt katrs, kam tas pēc sabiedriskā stāvokļa pienākas vai ko izraudzīja ļaudis. Tā ģimenes svinīgo paražu vīcējs jeb vīkšējs varējis būt ģimenes galva vai arī tās vecākais vīrietis. Valstī augstākie vīcēja pienākumi piederējuši lielkungam. Chronikās lasām, ka tāds bijis Zemgales lielkungs Viesturs.

Vēl 1708. g. kādā "Rohkas-grahmata Deeva kalposch. zeremonijam" par vīkšējiem tiek saukti "draudzes kuratori". Langes Vārdnīcā vīcējs tulkots "der Anstifter" (I. 70).

Pamatojoties uz šiem norādījumiem, arī atjaunotā dievturībā svinīgo darbību vadītāji dēvējami par vīcējiem, atmetot nelatvisko priesteŗa jēdzienu.

120. KAS IR DRAUDZE ?

Tuvu tuvu ciema gani,
draudzē vien nesadzina;
Vai bij paši bārušies,
Vai telītes badīj'šās? 761⁴ v.

Cieši cieši, droši droši,
mana draudze, turaties,
Lai tie paši kāzu ļaudis
kā zirnāji staipījās. 20995³ v.

DRAUDZE IR VIENPRĀTĪG0 PULKS.

Draudze ir īsts un labs latviešu vārds, ko aizguvusi kristīgā ticība savas baznīcas vajadzībām. Taču tādēļ vien dievtuŗiem nav iemesla no šā vārda atteikties. Par dievtuŗu draudzēm tagad sauc dievtuŗu apvienības, kas ietilpst Latvijas Dievtuŗu Sadraudzē. Senatnē mums nebija vajadzīgas nekādas īpašas dievtuŗu draudzes, jo katrs latvietis tad dzīvoja pēc vienas un tās pašas reliģijas padomiem neviena netraucēts. Tagad, turpretī, dievtuŗus ielenkušas svešas ticības. Lai vieglāk pastāvētu to vidū un drīzāk atbrīvotu tautiešus no garīgā jūga, visiem dievtuŗiem jāapvienojās draudzēs.